Kijevas iedzīvotāja Irina nonāca sarežģītā stāvoklī: rūpēties par mazuļiem viņai palīdz tikai viņas 70 gadus vecā mamma.
Kāpjot pa samērā stāvajām vecās mājas kāpnēm uz ceturto stāvu, es nodomāju: “Te jau ar vienu bērnu grūti iet pastaigāties, kā to izdarīt ar trim zīdaiņiem un ratiem?” Irina pagaidām par šo problēmu nedomā – pirms mēneša pārbraucot mājās no dzemdību nama, viņa vēl ne reizi nav mazuļus izvedusi laukā pastaigāties.
Mazītiņajā dzīvoklī mani sagaida takša šķirnes suns. Spriežot pēc sirmā purniņa, tas jau samērā sen šeit dzīvo kopā ar saimnieci. Sekcija, televizors un dīvāns vienā istabā, gulta, kurā guļ trīs mazulīši – otrā istabā. Uz skapīša stāv tīri autiņi. Pa balkona loku skatam paveras kapsētas “panorāma”. Uz griestiem redzami pleķi – acīmredzot dzīvoklis ticis nevienu reizi vien appludināts.
Irina pati piezvanīja uz avīzes redakciju, un mierīgā balsī teica: “Mani ar trim bērniem pameta vīrs. Es nevaru noformēt ne dzimšanas apliecību, ne arī savākt dokumentus, ar kuriem varētu saņemt naudu par bērniem….
Un arī palīdzēt man neviens nevar. Baidos, ka pati netikšu galā”. Pēc tādiem vārdiem nebija iespējams neapciemot šo daudzbērnu ģimeni. Kā noskaidrojās, Irina izmisumā piezvanīja ne tikai mums, bet arī televīzijai.
“Es vienmēr esmu gribējusi trīs bērnus, bet tikai lai viņiem būtu pāris gadu starpība”
— Kas man lika vērsties avīzē un televīzijā? Tikai bailes, – stāsta 34 gadus vecā Irina. – Man praktiski nav piena, tāpēc bērni ir jāpiebaro ar maisījumu. Nedēļā par ēšanu tērēju aptuveni 9 eiro. Un tas, kamēr mazuļi ēd pa 50 gramiem vienā ēdienreizē. Bet viņi taču aug, ar katru dienu būs nepieciešams arvien vairāk piena, un tas nozīmē, ka izdevumi par ēšanu palielināsies.
Tas pats attiecas uz pamperiem: tagad uz vienu mazuli dienā izmantojam aptuveni piecus pamperus. Lai nopirktu rezerves visai nedēļai, iztērēju 21 eiro. Un es pagaidām neesmu saņēmusi ne centa no naudas, kas pienākas sakarā ar bērnu piedzimšanu. Vīrs nepalīdz…
Irinas trīs mazuļi guļ gultā. Visiem trim ir dažāda matu krāsa: puisēns ir tumsnējs, bet meitenes – rudmate un blondīne. Mazuļi ir ļoti līdzīgi viens otram, bet nav dvīņi, tāpēc Irina un viņas mamma jau pavisam viegli viņus atšķir.
— Es vienmēr esmu gribējusi trīs bērnus, – atzīstas Irina. – Bet ne uzreiz, bet gan vienu pēc otra, lai būtu vismaz pāris gadu starpība. Vīrs arī sapņoja par bērniem.
Irina mierīgi stāsta par savu 32 gadus veco vīru, kas pameta viņu vēl grūtniecības laikā. Pēc visa spriežot, viņa jau ir apradusi ar domu, ka savus trīs mazuļus audzinās bez viņa dalības.
— Pirms trīs gadiem es iekāpu taksometrā, pie kura stūres sēdēja Saša, – stāsta jaunā māmiņa. – Sākām runāties, iepazināmies, sākām satikties…Saša nāk no Hersonas apgabala. Ziemā tur darba nav, tāpēc arī atbrauca uz Kijevu – sāka strādāt par taksistu. Pavisam drīz mēs apprecējāmies, visu laiku runājām par bērniem. Saša, tāpat kā es, gribēja, lai mūsu ģimenē būtu mazulis.
LASI VĒL: Telefona grāmatiņā bija tikai divi kontakti “Mamma” un “Tētis”, nospiežot uz zvanu, atbildēja…
Kad Irina saprata, ka ir stāvoklī, viņa vērsās pie ārsta, veica USG. Bet speciālists, kas veica USG, ne uzreiz noteica, ka sieviete gaida trīnīšus.
— Skatoties aparāta monitorā, ārsts teica: “Redzami kaut kādi trīs plankumi, bet es nevaru saprast, kas tas ir. Vajag veikt pārbaudi ar mūsdienīgāku iekārtu. Varbūt, ka jums ir kaut kāda problēma”, – stāsta Irina. – Es aizbraucu uz Oboloņas dzemdību namu, pie speciālistiem, pie kuriem reiz biju vērsusies.
Tur ārsts Jurijs Meļņiks noteica: “Trīnīši!” Protams, ka es biju satriekta. Sapratu, ka iznēsāt uzreiz trīs bērniņus būs ļoti grūti. Sākumā nevienam pat neteicu par to, ka gaidu trīnīšus – baidījos, ka grūtniecība tiks pārtraukta…
— Kā vīrs reaģēja uz šiem jaunumiem?
— Izdzirdējis, ka mums būs uzreiz trīs bērni, viņš no pārsteiguma apklusa. Bet mana mamma, kurai es arī paziņoju jaunumus, pateica: “Nu ko, audzināsim”.
“No dzemdību nama mani mājās atveda vecākais brālis ar savu līgvu”.
Tas viss notika tieši pirms Jaunā gada. Pret grūtniecēm, kas gaida dvīnīšus vai trīnīšus, ārsti vienmēr izrāda paaugstinātu uzmanību. Arī Irinu uzreiz brīdināja, ka ne reizi vien nāksies gulēt slimnīcā uz saglabāšanu. Pēc USG viņai piedāvāja palikt dzemdību namā un veikt pilnu apskati.
— Vīrs visu laiku bija blakus, – turpina Irina. – Uztraucās par mani. Atceros, pirmajās jaunā gada dienās briesmīgi sakārojās greipfrūti. Ja tūlīt pat neapēdīšu – nomiršu! Piezvanīju Sašam. Viņš skrēja pirkt citrusaugļus, atveda man četrus milzīgus augļus, kurus es ar baudu apēdu. Un arī visu pavasari viņš bija blakus.
No 22. grūtniecības nedēļas man kļuva grūti staigāt, gulēt…Ne reizi vien radās priekšlaicīgu dzemdību draudi. Pēdējos četrus grūtniecības mēnešus es praktiski pavadīju dzemdību namā. Šajā periodā arī izmainījās manas attiecības ar Sašu. Viss sākās ar to, ka es sastrīdējos ar viņa mammu. Kāpēc? Es jau vairs neatceros. Un tas arī vairs nav svarīgi.
Jo Saša nolēma, ka viņam labāk ir aiziet no manis. Pateica, ka dzīvos pie drauga īrētā dzīvoklī un…iesniedza šķiršanos. Man uz mājām tika sūtītas tiesas pavēstes, bet es tieši gulēju dzemdību namā. Rezultātā, pēc manas otrās neierašanās uz tiesas sēdi, mūs izšķīra. Bet es par to uzzināju jau pēc tam, kad 1. jūnijā Saša aizbrauca atpakaļ uz savām mājām, uz Hersonas apgabalu. Kopš tās reizes neesmu viņu ne redzējusi, ne dzirdējusi…
Pēdējo mēnesi Irina pat nestaigāja, tik ļoti milzīgs un smags bija vēders.
— Gulēt es varēju tikai uz labā sāna, – turpināja sieviete. – Labajā pusē bija Daša – viņa vēderā uzvedās mierīgi, un arī tagad nav kaprīza, pa kreisi – Maša, kura pastāvīgi spēra. Centrā bija ievietojies dēliņš – viņš arī visu laiku “boksējās”…
Bērni piedzima 24. jūnijā, 34. grūtniecības nedēļā. Tas bija pusotru mēnesi pirms noliktā laika.
— Ilgāk arī es nebūtu iznēsājusi, kuru katru dienu varēja sākties dzemdības, tāpēc ārsti Ludmila Vorobei un Tatjana Dolgaja veica man ķeizargrieziena operāciju, – stāsta Irina. – Mazuļi piedzima neiznēsāti. Meitenes svēra 2140 un 2100 gramus, bet puisēns – tieši divus kilogramus.
Viņi visi sāka patstāvīgi elpot. Bet pāris dienas atradās speciālos aparātos reanimācijas nodaļā. Otrajā dienā pēc operācijas es palūdzu atļauju viņus apskatīt. Kādi viņi man bija maziņi!
— Kā izvēlējāties vārdus bērniem?
— Godīgi sakot, es tur nepiedalījos – bērnu vārdus izdomāja mana mamma un vecākais brālis. Man patika piedāvātie varianti.
— Kurš jūs aizveda mājās no dzemdību nama?
— Brālis ar sievu. Mamma sagatavoja dzīvokli mazbērnu atbraukšanai. Kad mēs piebraucām pie mūsu mājas, brāļa sieva pārliecinoši paņēma divus mazuļus uz rokām un sāka kāpt augšā pa kāpnēm, bet es nesu trešo un domāju: pati es neriskētu nest uzreiz divus…
“Pagaidām mazuļi guļ manā gultā, bet es – uz grīdas”
Bērniem joprojām nav dzimšanas apliecības. Kad Irina gāja noformēt dokumentus, izrādījās: lai piereģistrētu mazuļus, nepieciešama tēva piekrišana un dokumenti. Pēc likuma, vismaz pusgadu pēc šķiršanās piedzimušie bērni tiek atzīti par dzimušiem laulībā.
— Tikai pēc sižeta, kas tika rādīts televīzijas ziņās, Saša piezvanīja un apsolīja atbraukt uz Kijevu, lai noformētu nepieciešamos dokumentus, – stāsta Irina.
— Aleksandrs runāja kaut ko par to, ka gribētu ieraudzīt bērnus?
— Nē, par to nekas netika teikts.
— Kam līdzinās mazuļi?
— Viena meitiņa ir līdzīga man, puisēns ir tēva kopija, bet otrai meitiņai ir gan manas, gan Sašas īpašības.
Mūsu sarunu ar Irinu regulāri pārtrauca telefona zvani. Pēc televīzijas sižeta trīnīšiem gribēja palīdzēt ļoti daudzi.
— Cilvēki no sākuma uzzina, kas mums ir visvairāk nepieciešams, – stāsta Irina pēc kārtējās sarunas pa telefonu. – Jau apsolīja nopirkt trīs gultiņas. Daudzi ved ēdienu un pamperus. Tie vajadzīgi visu laiku. Bērnu apģērba veikala darbinieki atveda apģērbu, kas pietiks veselam gadam, bet Nestle un Libero uzņēmumu pārstāvji palīdz ar ēdienu un pamperiem.
Tā man ir milzīga palīdzība. Turklāt Solomenas rajona administrācijas vadītājs Ivans Sidorovs uzdāvināja ratiņus trīnīšiem un lika man uzrakstīt iesniegumu par dzīves apstākļu uzlabošanu! Tiesa gan, man negribētos pamest dzimto mikrorajonu, kur viss labi zināms.
Bet pārcelties uz dzīvokli pirmajā stāvā būtu vienkārši lieliski – tas ievērojami atvieglotu mūsu dzīvi. Lūk tagad domāju, kur likšu ratiņus: uz ceturto stāvu nevarēšu uznest, droši vien nāksies piesiet pie radiatoriem…
Lai nofotografētu Irinu kopā ar bērniem, nācās pašai ielikt mazuļus viņai rokās. Viņi ir mazi un smalki, pagaidām pat galviņas netur. Bet Irinas 70 gadus vecā mamma Anna Josifovna neriskē viņus ņemt rokās – baidās, ka nenoturēs…Tagad galvenais viņas uzdevums ir pagatavot ēdienu, aiziet uz veikalu pēc produktiem, tīrīt dzīvokli. Mazuļus apkopj un aprūpē Irina.
— Daudzi man jautā: “Trīs bērni tās ir trīskāršas problēmas. Kā tu taisies tās risināt?” – piebilst Irina. – Bet es pret saviem trīnīšiem attiecos savādāk. Bērni – tā ir laime. Bet man uzreiz ir trīskārša laime. Jā, vīrieša palīdzība man tagad ir ārkārtīgi vajadzīga. Bet, ja tās nebūs, atradīsies labsirdīgi cilvēki, kuri mūs atbalstīs un palīdzēs. Viņi jau atsaucas. Un tas, ka pagaidām mazuļi “dzīvo” manā gultā, bet es guļu uz grīdas, mani nemaz nemulsina. Galvenais, ka es visu laiku esmu viņiem blakus.
Ļoti žēl ir tevis