Kā meitas atteicās no vecās mātes, bet viņu pieņēma vedekla

Māra savu vīru zaudēja 35 gadu vecumā. Būdama atraitne viņa izaudzināja trīs bērnus: dēlu un divas meitas. Vecākā no viņām, Katrīna, drīz vien pabeidza skolu un aizgāja mācīties uz galvaspilsētu.

Dēls Pēteris atrada sev vedeklu Annu. Mārai uzreiz vedekla neiepatikās. Māte bija tik ļoti greizsirdīga uz dēlu, ka visādi piekasījās vedeklai gan pirms, gan arī pēc kāzām. Viņu starpā bieži radās strīdi, kas beidzās pat ar skandāliem. Ar Māru viņi nekad nesazvanījās un vispār pārstāja sazināties. Aizvainotā māte teica, ka dēls viņu iemainījis pret viņas nīsto vedeklu.

LASI VĒL: “Kamēr es gulēju dzemdību namā uz saglabāšanu, gaidot trīnīšus, mans vīrs izšķīrās no manis”

Laima, jaunākā meita, arī pabeidza skolu un aizbrauca prom no mātes uz pilsētu. Ar gadiem Māra palika arvien vecāka un vecāka. Viņai kļuva grūti vadīt saimniecību un piekopt māju. Laima ieteica mātei pārdot savu lauku māju un pārvākties pie viņas uz pilsētu. Māte ilgi nevarēja izlemt, bet tomēr piekrita meitas piedāvājumam. Katrīna pavisam drīz atrada pircēju un māja tika izdevīgi pārdota. Krustdēls piedāvājās naudu noguldīt bankā, lai pa ceļam to neviens nenozagtu. Pilsētā sieviete plānoja izņemt naudu un sadalīt to uz pusēm. Vienu pusi gribēja atdot Katrīnai, bet otru – Laimai. Dēlam Pēterim viņa nevēlējās dot ne centa par viņa nodevību. Bankas karti un kodu Māra noslēpa savās mantās, ietinot salvetē.

Vilciens pilsētā iebrauca agri no rīta. Vilciena stacijā Māra gribēja ieraudzīt meitu, bet viņa nebija ieradusies sagaidīt māti. Māra vairākas reizes centās meitai piezvanīt, bet Māras telefons bija izslēgts. Māra bija ļoti nogurusi no ceļa, viņa aptuveni stundu gaidīja vilciena stacijā, bet meita tā arī neatbrauca. Tad sieviete nolēma pati ar autobusu aizbraukt pie meitas. Tikai vakarpusē viņa nonāca pie Laimas mājas.

Meita ar znotu bija iedzēruši un mātei pateica, ka bija sajaukuši mātes atbraukšanas datumu. Telefonu Laima bija pazaudējusi. Vēlāk no mazmeitas Māra uzzināja, ka meita jau bija nopirkusi sev jaunu telefonu. Māte nolēma pagaidām neko neteikt par naudu, ko saņēma par mājas pārdošanu, un to neatdot. Kad Laima par naudu mātei pajautāja, māte atzinās, ka visu naudu pazaudējusi vilcienā. Meita sāka trakot. Viņa kliedza, ka māte viņai neesot vajadzīga, un ka viņi netaisoties māti barot un uzturēt par saviem līdzekļiem.

Sarūgtinātā sieviete nolēma doties pie vecākās meitas. Bet Katrīna pat neielaida māti savā mājā. Viņa bija apvainojusies par to, ka Māra pārdeva māju, pat nepajautādama meitai. Tā abas meitas atteicās no mātes.

LASI VĒL: Vīrs pameta sievu bērniņa gaidībās, bet jau pēc pieciem mēnešiem viņa savā cepeškrāsnī atrada milzīgu pārsteigumu

Māra bija spiesta doties pie Pētera. Dēls nebija mājās. Viņš bija aizgājis uz darbu. Viņa vecākais dēls mācījās skolā, bet vedekla ar jaunāko bērnu vēl sēdēja mājās. Renāte laipni sagaidīja vīramāti. Viņa priecājās par Māras atbraukšanu, ieaicināja viņu mājā. Viņa silti apskāva vecenīti un uzmanīgi uzklausīja, nepārmetot, bet gan atbalstot.

Renāte teica, ka viņi labprāt uzņemšot māti. Pavisam drīz viņi taisās pabeigt savas jaunās mājas būvniecību, kurā pietiks vietas arī Mārai. Aizkustinātā vīramāte apraudājās no laimes un pateicības. Pēteris atgriezās mājās no darba un priecājās, ieraudzījis māti.

Pēc gadu ģimene ievācās jaunajā mājā. Pēteris un Renāte sarīkoja lielus svētkus. Kad ievākšanās noritēja lielā sparā, māte ieveda dēlu un vedeklu otrā istabā. Tur viņa iedeva viņiem bankas karti. Tā bija viņas dāvana uz sālsmaizi. Pēteris un Regīna bija neizsakāmi pateicīgi Mārai.

Meitas Katrīna un Laima pavisam drīz uzzināja par dēlam uzdāvināto naudu. Viņas pieprasīja savu daļu no mājas pārdošanas, kliedza par netaisnīgumu un pārmeta mātei nodevību. Bet sieviete neiedeva viņām ne centa. Viņas atstāja māti bez pajumtes, izdzina viņu uz ielas. Grūtā brīdī tieši Renāte, vedekla, kuru Māra iepriekš tik ļoti nemīlēja, pasniedza palīdzīgu roku. Viņa ar Pēteri neprasīja nekādu naudu mātes uzturēšanai, un ne reizi viņai neko nepārmeta.