Vīrs uzskatīja, ka viņa dienām sēž mājās un muļķi vālē.
Atnākot mājās, vīrs nolēma mierīgi paskatīties futbolu, nemaz neliekoties ne zinis par mājas darbiem un vecāku pienākumiem. Viņam nebūt negribējās likt gulēt raudošos un kliedzošos bērnus.
Taču šajā vakarā viss mainījās, jo sieva aizgāja prom no mājām, aizcirzdama aiz sevis durvis – viņas pacietības mērs bija pilns. Bērni palika ar tēvu. Bezrūpīgā vīrieša dzīve ar alu rokās pēkšņi pilnībā pārvērtās. Lūk, ko vīrs uzrakstīja sievai pēc pāris dienām:
“Mīļā mana!
Pirms pāris dienām mēs ļoti sastrīdējāmies. Es atnācu mājās un knapi turējos kājās no noguruma. Bija jau astoņi vakarā, tādēļ es vienkārši vēlējos atgulties dīvānā un paskatīties futbola maču.
LASI VĒL: “Kamēr es gulēju dzemdību namā uz saglabāšanu, gaidot trīnīšus, mans vīrs izšķīrās no manis”
Tev nebija labs garastāvoklis, arī tu biji briesmīgi nogurusi. Bērni kāvās, bet mazais raudāja un bļāva, kamēr tu centies viņu iemidzināt.
Es uzliku televizoru mazliet skaļāk, lai neko no tā visa nedzirdētu.
“Tu taču nenomirsi, ja tagad man mazliet palīdzēsi un arī ieguldīsi savu darbu bērnu audzināšanā?” noliekot skaņu klusāk, tu man jautāji.
Es sadusmots atbildēju: “Es visu dienu smagi strādāju, lai tu ar bērniem varētu visu dienu sēdēt mājās un rotaļāties ar leļļu māju!”
Mēs sākām strīdēties. Viens pēc otra nāca dažādi argumenti. Tu raudāji, jo biji nogurusi un dusmojies. Es ļoti daudz ko tev toreiz pateicu. Tu bļāvi, ka tā vairs nevari. Jau brīdi vēlāk tu devies prom no mājām, atstājot mani vienu ar bērniem.
Man nācās pašam viņus pabarot un nolikt gulēt. Nākošajā dienā tu neatgriezies. Es paņēmu dienu brīvu, lai paliktu mājās ar bērniem.
Es izgāju cauri visām žēlabām un asarām.
Es visu dienu skrēju apkārt pa māju, man pat nepietika laika, lai ieietu dušā.
Es vienlaikus sildīju pienu, ģērbu bērnus un tīrīju virtuvi. Vienlaicīgi!
Es visu dienu biju ieslēgts mājās, liedzot man iespēju parunāt ar kādu, kas būtu vecāks par 10 gadiem.
Man nebija iespēja mierīgi piesēsties pie galda un izbaudīt ēdienu – visu laiku vajadzēja pieskatīt bērnus.
Es jutos tik ļoti izsmelts, ka varētu bez pārtraukuma nogulēt 20 stundas. Taču tas nav iespējams, jo bērni mostas un bļauj katras trīs stundas.
Es nodzīvoju bez tevis divas dienas un vienu nakti. Es visu sapratu.
Es sapratu, kā tu nogursti.
Es sapratu: būt mātei nozīmē nemitīgi ziedot kaut ko.
Es sapratu, ka tas ir daudz grūtāk nekā nosēdēt birojā 10 stundas un pieņemt nozīmīgus finansiālos lēmumus.
Es sapratu, ka ziedoji savu karjeru un materiālo neatkarību, lai būtu līdzās bērniem.
Es sapratu, cik grūti ir, kad tavs finansiālais stāvoklis ir atkarīgs nevis no tevis, bet no tava partnera.
Es saprotu, no kā tu atsakies, kad neej atpūsties ar draugiem vai uz sporta zāli. Tu elementāri nevari nodarboties ar to, ko vēlies, jo tu pat izgulēties nevari.
Es sapratu, ko tu jūti, kad tiec ieslēgta kopā ar bērniem bez jebkādas iespējas kaut kur doties.
Es saprotu, kādēļ dusmojies un apvainojies, kad mana mamma kritizē tavus audzināšanas paņēmienus. Neviens nespēj saprast bērnus labāk, kā viņu pašu mamma.
LASI VĒL: Tamāra Globa nosaukusi zvaigžņu zīmes, kurās dzimušos sagaida maģisks un brīnišķīgs novembris
Es sapratu, ka mātes spēj nest vislielāko atbildību sabiedrībā. Diemžēl neviens to neciena un neatzīst.
Es nerakstu šo vēstuli, lai vienkārši paziņotu, ka skumstu pēc tevis. Es nevēlos, lai vēl kāda diena tev paritētu bez šiem vārdiem:
“Tu esi ļoti drosmīga, tev viss ļoti labi padodas, un es lepojos ar tevi!”
Sievas, mātes un mājsaimnieces loma sabiedrībā ir viena no vissvarīgākajām, kuru novērt vismazāk.
Noteikti dalieties ar šo vēstuli arī ar saviem draugiem, lai visi beidzot saprastu, kura ir pasaulē vissvarīgākā profesija – mamma!