Apciemoju bērnu nometnē, staigājām pa teritoriju, atradām telefonu. Guļ zālītē, vēl silts, droši vien tikko kā izkritis kādam razbainiekam no kabatas.
No sākuma gribējām aiznest apsardzei, bet pa ceļam nolēmām, ka varam arī paši piezvanīt kādam no telefonā esošajiem kontaktiem, noskaidrot īpašnieka vārdu, un atdot viņam telefonu. Tā pat likās labāk.
LASI VĒL: Tēvs pameta ģimeni, ieraudzījis jaundzimušās meitiņas seju. Bet, kad viņa uzauga, notika brīnums!
Telefona grāmatiņā bija tikai divi kontakti. “Mamma” un “Tētis”. Sekundi padomājot, es nospiedu “Tētis”.
— Čau, dēliņ! – klausulē atbildēja patīkams, dziļš baritons.
— Piedodiet, es neesmu dēliņš. – es saku. Mēs atradām telefonu, gribam atgriezt īpašniekam. Vai šis ir jūsu dēla telefons?
— Jā, dēla. – viegli apjucis atbildēja sarunubiedrs otrā galā. – Bet, kā tas nokļuva pie jums?
— Es jau teicu – atradām. Pastaigājāmies, skatāmies, ka zālē guļ telefons. Droši vien izkrita no kabatas. Kurā komandā viņš jums ir?
— Kas tad?
Baritons atklāti muļķoja. “Vajadzēja zvanīt mammai” – es nodomāju. No otras puses, man ir viegli saprast tēva apjukumu, kad no bērna telefona zvana kaut kāds nesaprotams vīrišķis. Tāpēc es pacietīgi atkārtoju.
— Jūsu dēls. Kurā grupā viņš ir, zināt?
— Viņš nav nekādā grupā.
— Kas tad viņš ir, vadītājs?
— Kāds vadonis?! Kur jūs vispār to telefonu atradāt?!
— Šeit, teritorijā.
— Kādā teritorijā?!
— Nometnes teritorijā.
— Kādas nometnes? Kas tā ir, izjokošana?
— Ziniet, man nav līdz jokiem. Es atbraucu uz nometni, lai apciemotu savu bērnu, mēs atradām telefonu. Nometne “Draudzība”. Kas, jūs nezināt, kur atrodas jūsu bērns?
— Es ļoti labi zinu, kur atrodas mans bērns! Tam nav nekāda sakara ar kaut kādu nometni. Jūs vai nu ņirgājaties, vai arī šeit ir kaut kāda kļūda!
— Bet to mēs tūlīt pat viegli noskaidrosim, – es teicu. Mēs kā reiz pienācām pie apsarga būdiņas.
— Nosauciet bērna uzvārdu un vecumu. – es palūdzu baritonam.
Un, kamēr viens no apsargiem čaukstināja lapas ar bērnu sarakstu, mans sarunubiedrs elsoja klausulē, apstrādājot notiekošos. Es speciāli turēju telefonu tuvāk apsargam, lai baritons varētu atbildi sadzirdēt no pirmavota.
— Ir tāds! – beidzot teica apsargs, atkārtojot bērna uzvārdu un vārdu. – Sestā komanda. Trešais korpuss.
— Dzirdējāt? – es pajautāju klausulē. – Tagad mēs aiznesīsim bērnam telefonu, un tālāk jūs paši tiekat galā, vai tas ir jūsu bērns, vai nav.
— Labi. – atbildēja sarunubiedrs jūtami piezemētā balsī. – Paldies. Kur jūs sakāt, kur tā nometne atrodas?
— Kostino, Jaroslavkā.
— Ka tevi nelabais! – negaidīti nolamājās baritons.
— Ko? – es pajautāju. – Kaut kas nav kārtībā?
— Nē, nē, viss labi. Atvainojiet. – teica baritons.
Un sekundi paklusējis, pēkšņi dusmīgi caur zobiem noteica:
— Viss labi! Vienkārši interesanti, ja bērns ir nometnē, ar ko tad tā skaistule uz Ēģipti aizlidoja?!